Mazulis

Šajā vecumā bērns turpina aktīvi augt. Mazulis kustas vairāk, tāpēc muskuļiem un locītavām ir nepieciešami D vitamīns un kalcijs pietiekošā daudzumā, kas veicina arī zobu attīstību. Vēlamā kalcija deva bērnam vecumā līdz 3 gadiem – 700 mg dienā.

Ļoti labi, ja mazais labprāt dzer pienu! Līdz divu gadu vecumam nebūtu ieteicams dot pienu ar zemu tauku saturu. Tomēr nevajadzētu arī pārspīlēt! Ne vairāk kā 600 līdz 800 ml dienā, citādi mazajam zudīs apetīte. Ja nav pārliecības, ka bērns ar uzturu saņem vecumam atbilstošu kalcija devu, to var vienkārši pārbaudīt. Vienu nedēļu aizpildi kalcija kaukulātoru  atzīmējot uzturā lietotos pārtikas produktus un to daudzumu, un atbilde būs rokā!

Šobrīd bērnam ir plašāks sociālais kontakts, bet jārēķinās ar paaugstinātu infekciju risku un jau laikus jāstiprina imūnā sistēma ar vitamīniem (C, B1, B6), mikroelementiem (jodu, dzelzi u.c.) un taukskābēm. Bērna gremošanas sistēma turpina attīstīties, bet vēl nav pilnvērtīga, tāpēc jāseko taukvielu daudzumam, lai to nebūtu pārāk daudz.

Nepieciešams sabalansēts uzturs, kurā iekļauti dažādi produkti: gaļa, zivis, piena produkti, olas, taukvielas (augu un dzīvnieku), maize, graudi, dārzeņi, augļi. Bērnam jāiemāca dzert, vēlams ūdeni. Var iepazīstināt ar saldumiem: pastilu, zefīru, marmelādi (piemēram, ½ gabaliņš zefīra dienā). Ēdienam jābūt svaigi pagatavotam, jāizvairās no ceptiem, kūpinātiem produktiem. Vidēji bērnam jāēd 4–5 reizes dienā.

Pārejas periodu starp zīdaiņa vecumu un bērna gadiem parasti sauc par pirmā gada krīzi. Tā ir saistīta ar vēlmi pēc patstāvības un nereti vecākus var pārsteigt ar agrāk nepieredzētiem emociju izvirdumiem. Ja mīļais mazulis stipri sadusmojas, visbiežāk tas saistīts ar situācijām, kad pieaugušie neizprot viņu vēlmes, vārdus, žestus vai mīmiku, vai arī izprot, bet nepilda.

Bērns sāk patstāvīgi staigāt, palielinās aizliegto un bīstamo priekšmetu skaits. Ne visas mazuļa vēlmes tiek izpildītas tāpēc, ka viņu darbības var kaitēt viņam pašiem un apkārtējiem. Tomēr, dzirdot kārtējo vārdu „nedrīkst”, daži bērni kliedz, krīt uz grīdas, sit ar rokām un kājām. Lai mazinātu niķošanos, ģimenē svarīgi ievērot pastāvību prasībās (konsekvence attiecībā par robežām, ko drīkst un ko ne). Svarīgi atcerēties, ka pārmērīgs spiediens, nepieļaujot pat nelielas patstāvības iezīmes, tikai radīs sarežģījumus.

Jaunu attiecību veidošana, ļaujot bērnam būt nedaudz neatkarīgākam (t. i. lielāka brīvība, ievērojot pieļaujamas robežas), pacietība un savaldīšanās mīkstina krīzi un palīdz bērnam tikt vaļā no asām emocionālām reakcijām.

2 – 3 gadu vecumā sākas priekšmetiskā darbošanās un nostiprinās izvadfunkciju kontrole, t.s. „podiņmācība” ir vainagojusies panākumiem. Veidojas patstāvība, drosme, aktīva darbība un neatkarība. Attīstās runa.

Trīs gadu vecumā parādās vietniekvārds „es”. Bērnam rodas primārais pašnovērtējums – ne tikai sava „es”, bet arī „es esmu labs”, „es esmu ļoti labs” apziņa.

Izrunājot „es pats”, bērns tiecas darboties šajā pasaulē, mainīt to. Vecākiem jārēķinās, ka arī divu un trīs gadu vecumā var piemeklēt tā saucamā „es” krīze, kas izpaužas kā neklausīšana, neciešama, pat agresīva uzvedība. Mazajam ir svarīgi parādīt, ka viņš pats visu var izdarīt, ka pats ir liels. Jāpiezīmē, ka šādas krīzes ir dabiski posmi, kas nepieciešami attīstībai, tālab būsim pacietīgi pret saviem mazuļiem!